Tikai retos gadījumos ir konstatējams kāds konkrēts cēlonis skoliozes attīstībai. Visbiežāk skolioze rodas bērniem, kas parasti ir citādi visnotaļ veseli bez konstatējama cēloņa. Šāda skolioze tiek saukta par idiopātisku, kas nozīmē “izcēlusies pati no sevis” un sastāda aptuveni 80% no visiem skoložu gadījumiem.
Skolioze var rasties dažādos vecuma posmos. Ja tā attīstās laikā pēc bērna piedzimšanas līdz trīs gadiem, to sauc par jaundzimušo skoliozi. Mugurkaula deformācija var izveidoties arī jebkurā vecumā līdz pubertātes sasniegšanai – tad runā par juvenīlo skoliozi, bet ja pēc tam – par pusaudžu skoliozi. Iedalījums ir visai nosacīts, jo ne vienmēr slimības sākums ir konstatējams. Lielākoties skoliozi pamana tieši pusaudžu gados, tad tā arī visstraujāk progresē, tādēļ pusaudžu skoliozes diagnoze tiek noteikta visbiežāk.
Skolioze biežāk ir meitenēm (80% no idiopātiskās skoliozes ) nekā zēniem (20%). Vidēji 2 līdz 3 procentiem pusaudžu ir skolioze, taču tikai 0,3 līdz 0,5% izliekums pārsniedz 20 grādus. Ja nav iespējams noskaidrot skoliozes cēloni, tad jādomā par multifaktoriālu ietekmi, ieskaitot ģenētiskos faktorus un iedzimtību. Par skoliozi izraisošiem faktoriem netiek uzkatīts nepietiekams uzturs, jelkāda veida sporta aktivitātes vai smagu somu nešana.
Vecāki, esiet uzmanīgi!
Jo agrāk skolioze parādās, jo lielāks ir risks, ka tā progresēs. Ir ārkārtīgi svarīgi paveikt visu iespējamo, pirms tā progresē!
Mediķi cenšas laicīgi pamanīt muguras izliekšanos, bet arī vecākiem būtu savi bērni mērķtiecīgi jāaplūko, lai nepalaistu garām izmaiņas. Lai konstatētu skoliozi, pietiek ar ļoti vienkāršu izmeklēšanu, ko var veikt vecāki paši. Ir jālūdz bērnu noliekties uz priekšu un jāskatās, vai krūšu daļā neveidojas krūškurvja slīpums jeb ribu kupris. Ja Jums ir meita apmēram 10-14 gadu vecumā, noteikti apskatiet viņas muguru kā norādīts.